Latvijas plašsaziņu
mediji atspoguļo sabiedriskās un ekonomiskās raizes par jauniešu aizplūšanu no
Latvijas, vai nespēju iesaistīties vietējā darba tirgū. Ar Eiropas
līdzfinansējumu tiek veicinātas dažādas programmas jauniešu integrēšanai
nodarbinātības jautājumos, taču interneta vidē rakstu un ziņu komentāros
vērojams pieaugošs nosodījums pret jauniešiem.
Mediji konstruē
auditorijas sociālo realitāti un veido kopējo iespaidu, piemēram, ja mediji
reprezentē jauniešus kā slinkus, neprasmīgus unpaaudzi uz kuru nākotnē nav ko
cerēt, ekonomiskā kontekstā, tad sabiedrība ar laiku sāk atbilstoši reaģēt.
Tāpat mediji reaģē uz notikumiem sabiedrībā, tos atspoguļojot-tādā veidā notiek
mijiedarbība. Nevar noteikt precīzu robežu starp to, kurš vairāk nosaka domu
virzību-sabiedrība medijiem, vai mediji sabiedrībai. Tie nepārtraukti
mijiedarbojas.
Latvijas medijiem ir liela nozīme
vērtību un sabiedrisko attieksmju veidošanā, it īpaši, ja runājam par
elektroniskajiem plašsaziņu līdzekļiem, tādiem kā internets, kas spēj aptvert
plašas auditorijas un aizņem nozīmīgu daļu cilvēku ikdienas dzīvē.
Mediji ir daļēji
atbildīgi par sociālo problēmu atspoguļojumu un attieksmju veidošanu.
Sabiedrība paļaujas uz mediju ziņu sniegtajiem avotiem un pieļauj, ka to
atspoguļojums atbilst patiesībai.
Izveidojas saasināta
situācija starp jauniešu vēlmi studēt, lai nodrošinātu sev turpmāku finansiālo
labklājību, neatkarību un sabiedrības, nereti pat mācībspēku, nievājošo
attieksmi, kas pauž, ka jaunieši ir „zudusī paaudze” (Veinberga, 2013),
neizglītoti un ar nepamatoti augstām prasībām.
Taču nav arī skaidras
kopsakarības izglītības sistēmā starp vidusskolu, augstskolām, arodskolām un
darba devējiem. Latvijas izglītības sistēma nepārtraukti piedzīvo reformas. Nav
noteiktu vadlīniju, ko Latvijas uzņēmēji vēlas attīstīt jauniešos, kamēr tie
iegūst nepieciešamo izglītību..
Jaunieši ir
stigmatizēta un mazaizsargāta grupa. Tās bezdarbam Latvijā uzmanība tikusi
pievērsta salīdzinoši nesen. Par tiem ir aktuāli runāt kā tādiem, kuriem trūkst
nepieciešamās darba pieredzes, lai pēc studijām, mācībām apmierinātu ražotāju
un pakalpojuma sniedzēju prasības. Turklāt, medijos izskan viedoklis, ka
jaunieši joprojām neapdomīgi izvēlas apgūt jomas, pēc kurām darba tirgū nav pieprasījuma.
Sabiedrības gados vecākā un pieredzējusī daļa kritizē jauniešus par aizraušanos
ar izklaidēm, apreibinošām vielām un līdzīgām bezatbildīgām rīcībām, kas,
viņuprāt, norāda uz to, ka jauniešiem nevar uzticēties. Tos vajag īpaši
sankcionēt un uzmanīt, lai novērstu iespējamību tiem kļūt par sabiedrībai
bīstamiem indivīdiem.
Tāpat mediji turpina
atainot bezdarbnieku kā sliņķi, slaistu, simtlatnieku, stipendiātu, kā personu,
kura parazitē uz nevienam skaidri nedefinētu nodokļu naudas. Tādā veidā tiek
veicināta sociālā noslāņošanās un ar to saistītajām parādībām tiek piešķirta
kāda konkrēta nozīme. Galarezultātā cieš arī jaunākie darba tirgus
dalībnieki-jaunieši.
2012. gadā tika veikts
pētījums, kura laikā apskatīta teorētiskā literatūra par Latvijas ziņām
interneta vietnēs un laikrakstos, kā arī apkopoti dati viena gada griezumā.
Plaši apskatīti ziņu komentāri, kuros atspoguļojas sabiedrības atbalsts un
nosodījums. Pētījuma gaitā aplūkoti arī sociālās realitātes konstruēšanas
aspekti, kur uzsvars likts tieši uz stereotipu veidošanu. Aplūkots, kādas ir
pozitīvās un negatīvās sekas šādām ziņām/viedokļiem medijos. Kāda ir
sabiedrības attieksme pret jauniešiem, kā tie tiek apzīmogoti. Tēma tika aplūkota
gan no teorētiskā, gan satura analīzes aspekta.
Rezultātā nācās
secināt, ka masu mediji nenoliedzami ir viens no avotiem, kas piegādā informāciju par
citām sociālajām grupām. Šī informācija jau sākotnēji var būt izkropļota, jo
„žurnālists neapzināti izmanto savus kategorizācijas stereotipus vai arī
tendenciozisamaina vietām cēloņus un sekas saskaņā ar sabiedrībā pastāvošo
vairākuma izpratni par mazākuma grupas uzvedību. Aizspriedumu kultivācija
publiskajā vidē var radīt efektu, ko dēvē par paredzējumiem, kas paši
piepildās. Zinot vairākuma attieksmi, stigmatizētā grupa pieskaņo savu uzvedību
vairākuma gaidām.Savukārt, stereotipu regulāra
atkārtošana un alternatīvu viedokļu trūkums noved pie tā, ka stereotipi
iedzīvojas un paliek par vispārzināmu patiesību-tos, kā mēs zinām, ir ļoti
grūti lauzt!
Tāpēc M4Y uzskata, ka kompleksi
ir jāstrādā gan ar jauniešiem, gan ar medijiem, skolām un ģimenēm, darba
devējiem un NVO, tikai tā un vienīgi tā var gūt pozitīvu iznākumu.